Vanda: orhideja ar atklātām saknēm, kurai nepieciešams vairāk ūdens un gaismas.

Vanda ir orhideja, ko audzē karājoties, ar kailām saknēm atklātā gaisā, bez poda vai jebkāda substrāta. Tiem, kas pie orhidejām pievērsās, pateicoties falenopsim, tā šķiet pretrunīga visam, taču tā ir viskonsekventākā ģints grupā: tai nepieciešams visvairāk gaismas, visvairāk ūdens un visvairāk siltuma, un tieši atklātās saknes to padara iespējamu.

Vispopulārākā orhideja no visām, tā, kurai nepieciešams visvairāk gaismas.

Amerikas Orhideju biedrības audzēšanas vadlīnijas norāda uz 50–100 % pilnas saules gaismas jeb vairāk nekā 53 750 lūmeniem (5.000+ pēdu sveces) . Lai sniegtu priekšstatu: tas ir vairāk nekā divreiz vairāk nekā nepieciešams katlijai (2.000–3.500 pēdu sveces) un aptuveni piecas reizes vairāk nekā nepieciešams falenopsei (1.000–2.000 pēdu sveces).

Tādēļ Vanda orhideja gandrīz pilnībā nav pieejama audzēšanai telpās. Tas ir augs nesegtiem balkoniem, pagalmiem, jumtiem vai siltumnīcām, nevis iekštelpām. Auga informatīvajā lapiņā teikts, ka reģionos zem 37. paralēles var būt nepieciešama 25–35 % ēna, kas vasarā attiecas uz lielu daļu Brazīlijas: pilna saule visu dienu var to apdedzināt.

Karstums: visizturīgākais no grupas.

Šie 41°C ir augstākā robeža starp bieži kultivētajām orhidejām, un tas padara Vanda par loģisku izvēli karstā tropiskā klimatā. Tā ir tieši pretēja Cymbidium, kas atsakās ziedēt, ja jebkurā laikā tā pārsniedz 23,8°C. Tiem, kas dzīvo karstās pilsētās un pastāvīgi cīnās ar temperatūru, šī ģints darbojas klimata labā, nevis pret to.

Ūdens katru dienu, tas arī viss.

Norādījumi uz etiķetes ir vienkārši: siltumnīcā laistiet katru dienu neatkarīgi no tā, vai augs atrodas podā, grozā vai uzmontētā veidā. Tas nav ne pārmērīgi, ne pārspīlēti — ar kailām saknēm vienīgais pieejamais ūdens ir tas, kas paliek porainajā sakņu apvalkā pēc laistīšanas, un tas iztērējas dažu stundu laikā.

Šī ir prasība, kas izslēdz lielāko daļu kandidātu ģintij. Vanda nepiedod nedēļas nogales prombūtni. Tiem, kas bieži ceļo un kuriem nav neviena, kas laistītu viņu augus, labāk izvēlēties ģinti ar pseidosīpolu, piemēram, Cattleya, kas uzkrāj ūdeni nedēļām ilgi.

Kā noteikt pareizo laiku: mitrinātas Vanda saknes kļūst zaļas; žūstot tās kļūst sudrabaini pelēkas. Kad tās visas ir sudrabainas, ir pienācis laiks. Vienmēr lietojiet remdenu ūdeni — instrukcijā brīdināts, ka temperatūra zem 10°C var kaitēt augam.

Audzēšana bez substrāta un Epsoma sāls detaļa.

Vandas orhidejas var audzēt bez substrāta , iekārt perforētā grozā vai uzmontēt uz iekārtām. Ja audzē podā, ieteicams izmantot vidēji vai rupji graudainu mizu, un instrukcijas ir skaidras: sfagnu sūnas nav nepieciešamas . Sfagnu sūnas pārāk ilgi saglabā ūdeni Vandas orhideju sakņu tuvumā un izraisa to puvi.

Viena maz pieminēta detaļa, kas ir vērts zināt: kailsakņu augus AOS iesaka ik pa laikam, apmēram reizi mēnesī, apliet Epsoma sāls šķīdumā . Epsoma sāls ir magnija sulfāts, un loģika ir tāda, ka tiem, kas audzē bez substrāta, vidē nav barības vielu rezervju — katrs elements ir jāpapildina ar ūdeni. Šāda veida detaļa parādās tikai audzēšanā bez substrāta un nav jēgpilna parastā podā.

Aktīvās augšanas laikā regulāri mēslojiet ar pusi līdz ceturtdaļu no parastās devas, izmantojot sabalansētu 20-20-20 formulu. Ziemā samaziniet vai pārtrauciet mēslošanu. Pavasarī ziedēšanas stimulēšanai nav obligāti jāizmanto fosforu saturoša formula.

Trīs lapu veidi un kāpēc tie maina saules gaismas nepieciešamību.

Ģints ietvaros ir trīs lapu formas, un tās nav tikai estētiska detaļa — tās norāda, cik daudz gaismas augs var paciest.

Cilindrisko lapu augiem , ko sauc par teretēm, ir nepieciešama vislielākā saules gaisma: tie ir augi, kas cēlušies no atklātas vides, aug gari un ir vismazāk piemēroti audzēšanai nelielās telpās. Plakanlapu augi , ko sauc par strēplapām, ir visizplatītākie tirgū un panes zināmu ēnu. Pusteretes ir hibrīdi starp šīm divām grupām un atrodas pa vidu gan formas, gan prasību ziņā.

Ja jums ir balkons ar daļēju, nevis pilnu sauli, stangovajai ir reālas izredzes ziedēt, bet terete, visticamāk, neziedēs. Tā ir pirmā lieta, ko es apsvērtu pirms pirkšanas.

Izņēmums, kas panes maigus laikapstākļus.

Ir vērts iepazīt Vanda coerulea , jo tā atšķiras no ģints tipiskā profila. Tā ir zili ceriņkrāsas rūtainu ziedu suga, kuras izcelsme ir augstkalnu apgabalos Dienvidaustrumāzijā un tāpēc panes zemākas temperatūras nekā parastās tropiskās Vanda šķirnes.

Tas ir arī ģenētiskais pamats lielai daļai tirgū pieejamo zilo hibrīdu, un šie hibrīdi manto daļu no šīs tolerances. Tiem, kas dzīvo reģionos ar aukstākām ziemām un vēlas audzēt Vanda orhidejas, šī ir pieeja, kuru ir vērts izpētīt, nevis uzstāt uz stingri tropisku sugu.

Gaisa saknes: negriezt, neaprakt

Vandas orhidejām ir garas saknes, kas aug visos virzienos, un kārdinājums tās sakārtot ir liels. Divas lietas nevajadzētu darīt: nogriezt veselas saknes, jo tieši tur koncentrējas visa auga spēja absorbēt ūdeni un barības vielas; un mēģināt ievietot gaisa saknes podā ar mizu, jo gaisā izveidojušās saknes ir citāda struktūras un mitrā vidē tās pūst.

Sausu, dobu sakni, kas ir trausla un kurai iekšpusē nav zaļā apvalka, var noņemt. Problēma tiek atrisināta, laistot: dzīva sakne kļūst zaļa, bet mirusi sakne paliek bēša.

Kā pareizi laistīt augu bez poda

Kailsakņu Vanda orhidejas "laistīšana" nav tas pats, kas podā audzēta auga laistīšana, un tieši tur vairums cilvēku kļūdās, darot to pārāk maz.

Izsmidzināšana nelīdzēs. Labi der sakņu mērcēšana, līdz tās maina krāsu — no sudrabaini pelēkas uz zaļu —, un tas aizņem ilgāku laiku, nekā šķiet. Ar lejkannu tas nozīmē atkārtotu ūdens tecināšanu pāri sakņu masai vienu vai divas minūtes, nevis ātru strūklu. Daudzi cilvēki dod priekšroku iegremdēt visu augu spainī uz desmit līdz piecpadsmit minūtēm, kas nodrošina vienmērīgu mitrināšanu.

Galvenais, kas jāņem vērā, mērcējot augu, ir ūdens, kas pēc tam uzkrājas starp lapām. Vandas orhidejām lapas ir sakārtotas rindās, un stāvošs ūdens šajās lapu padusēs nevēdinātā vidē izraisīs augšanas punktu sapūšanu. Pēc mērcēšanas nolieciet augu slīpi, lai ūdens varētu notecēt.

Ļoti karstās un sausās dienās divas reizes laistīt — no rīta un vēlā pēcpusdienā — nav pārmērīgi. Tā ir vienīgā populārā suga, kur to var uzskatīt par normālu rutīnu.

Lapu krišana pie pamatnes ir normāla, līdz noteiktam punktam.

Vandas orhidejas aug vertikāli, veidojot vienu kātu, kas aug uz augšu, un laika gaitā dabiski nomet apakšējās lapas. Jau nodzeltējušas bazālās lapas pazaudēšana laiku pa laikam ir normāla parādība.

Nav normāli, ja lapa nokrīt vairākas pēc kārtas vai ja tā joprojām ir zaļa. Tas parasti norāda uz divām lietām: pastāvīgu dehidratāciju — sakne netiek pietiekami laistīta, kas ir bieži sastopama, ja to smidzina, nevis mērcē, — vai puvi stublājā, kas izskatās kā tumša, mīksta vieta.

Laika gaitā augs kļūst garš un neveikls, ar daudz plika stublāja apakšā. Pieņemts risinājums ir nogriezt augšējo daļu, kurai ir sava gaisa sakņu sistēma, un pārstādīt to kā jaunu stādu — atlikušā pamatne bieži ataug. Vislabāk to darīt augšanas sezonā, nekad tad, kad augs ir pumpurā.

Tiem, kam Vandai ir jēga?

Šī orhideja ir lieliska izvēle ļoti specifiskā situācijā: balkonam vai pagalmam ar spēcīgu sauli, siltu laiku un kādu mājās, kas to katru dienu aplaista. Šādā situācijā tā ir viena no dāsnākajām orhidejām, kas pastāv, ar lieliem ziediem, intensīvu krāsu un atkārtotiem ziediem.

Ārpus šī scenārija nav vidusceļa. Nepietiekams apgaismojums neļauj tai ziedēt, un reta laistīšana izraisa ātru dehidratāciju, jo tai nav rezervju. Es to neieteiktu dzīvoklim bez balkona, kā arī kādam, kurš daudz ceļo — tā nav prasmju, bet gan rutīnas nesaderības lieta.